Patrika Zīskinda debijas romāns “Parfīms” ir īsta pērle labas literatūras cienītājiem. Parasti, lasot grāmatu, fonā klausos arī mūziku, bet “Parfīms” ir tik baudāms un nervus stindzinošs romāns, ka lasīju to naktī, klusumā, jo vēlējos uztvert katru vārdu, katru smaržas aprakstu un katru sīkāko notikumu.
Pirms grāmatas lasīšanas biju noskatījies grāmatas ekranizēto versiju: “Parfīms. Stāsts par kādu slepkavu”, bet grāmata ļāva vēlreiz izdzīvot Žana Batista Grenuija neticamo dzīvi. Šis darbs ir gluži narkotisks – tas paņem lasītāju savā varā, liek iztēloties smaržas, kuras apraksta Grenuijs, kā arī reizēm liek just līdzjūtību pret šo puisi, kaut gan viņš ir slepkava.
Daudzi lasītāji pamanīs, ka “Parfīma” stāsts nav nekas nedzirdēts – dīvaini bērni literatūrā vienmēr bijuši iecienīti – Aira Levins par šādu dīvainu bērnu uzrakstīja romānu “Rozmarijas bērns”, Dorisa Lesinga romānu “Piektais bērns”. Tomēr “Parfīms” ārkārtīgi atšķiras no pārējiem stāstiem par dīvainiem un pat biedējošiem bērniem.
Žans Batista Grenuijs šķiet gluži parasts bērns, tikai viņam ir kāda īpašība (vai labāk būtu teikt, ka viņam trūkst kāda īpašība), kas viņu atšķir no citiem – viņam nav smaržas. Puisis nesmaržo pēc cilvēka. Viņam nav raksturīgās siera, mēslu un sviedru smakas, kāda ir visiem Francijā dzīvojošajiem cilvēkiem – un Žans Batista atklāj lasītājiem to, ka mums cilvēkos patīk nevis viņu seja, ķermenis vai uzvedība, bet gan tieši smaržas aura, kas valda ap katru cilvēku. Dažiem indivīdiem šī smarža ir tik skaista, ka tā viņus pavada gluži kā zelta pavediens.
Visur, kur vien strādā Žans Batista, sāk plaukt smaržu tirdzniecība – viss tikai tāpēc, ka viņam ir perfekta oža un viņš spēj radīt neiedomājami skaistus aromātus. Tomēr viņu visu laiku vajā atmiņas par meiteni, kuru viņš nožņaudza kādā vārtrūmē, lai savā atmiņā saglabātu viņas smaržu. Viņu vajā apmātība – radīt aromātu, kas liktu cilvēkiem viņu neprātīgi mīlēt, tik ļoti mīlēt, ka viņi puisi uzskatītu par dievu.
Grāmata patiešām ir lieliska un reizē šokējoša – autora stāstījums un Žana Batista paustās domas bieži vien liek saprast, ka starp Žanu Batistu un Jēzu Kristu tiek vilktas paralēles. Viņš uzskata, ka ir varens, apgarots un pārāks par visu cilvēci – viņā mīt dievišķs spēks. Viņš sajūt to, ko nejūt neviens apkārtējais.
Grāmatas sākumā visi viņu izskata par velna izdzimumu, tomēr grāmatas noslēgumā viņa varenība uzplaiksnī gluži dievišķā un pārdabiskā veidā.
Šī grāmata ir kā mazliet biedējoša, smaržām un smakām pārpilna pasaka pieaugušajiem. Pēc grāmatas izlasīšanas iedomājos, ka šī ir lieliska grāmata, lai to vakaros vīrs lasītu sievai un otrādi. Stāstījums ir pagātnes formā un tā vien prasās, lai šo romānu lasītu gluži kā pasakas bērnībā. Katrā ziņā šī ir šokējoša, grandioza, apburoša, biedējoša un reizē stindzinoša grāmata.
Viena no labākajām grāmatām, kas jebkad sarakstīta.
Nākošreiz, pirms izvēlēsies smaržas, noteikti pie parfīmu stenda veikalā stāvēsi krietni vien ilgāk, jo arī tu apzināsies, ka smaržām ir sava pasaule un tām ir liels spēks.
[no vācu val. tulk. Ingrīda Levrence ; il. Juris Pansovs].FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
